Pēdējā ziņa dota Giampilieri

Jēzus vēsts, 29.

ko, jūsuprāt, es šodien atradu reliģiskajās kopienās kopumā un katrā man iesvētītajā dvēselē? Tik daudzos no viņiem tikai satricinājums un pasaules gars. Tomēr vislielākajā garastāvoklī, reliģiskās iesvētīšanas dienā, viņš atvadījās no pasaules trokšņiem, svinīgi apsolot negribēt dzirdēt neko citu kā Manu balsi.
Mani bērni, bet, ja pasaule runā ar savu satricinājumu, ar viltus priekiem, maldiem, ir nepieciešams, lai es klusētu. Un tā arī es. Pamazām mans attēls tiek izdzēsts no zemes virsmas un no cilvēka sirds, lai monētu citu, kas mani aizstātu. Ir pārāk daudz iesvētītu dvēseļu, kurām ir reliģisks ieradums un kurām ir pasaules gars.

Mani bērni, visi mani ir pametuši šokā, jo esmu no Manas neveiksmes. Divas vai trīs uzticīgas dvēseles, kas uz mani skatās ar asarām aizsegtām acīm, Mana Māte, māceklis, kuru es tik ļoti mīlēju, un Magdalēna. Bet kur ir pārējie? Kur ir Pēteris, klints, pret kuru vētras atteiksies? Kur ir mana topošā baznīca, kas pēc dažām minūtēm izies no manas sirds vermilitārā mēra, kuru karavīrs gatavojas atvērt? Tas iznāks kā skaistākais paradīzes zieds, kuru ieņem mīlestība un ko baro Mana miesa un Manas asinis, kas turpinās izliet asinis līdz laika beigām.
Mani bērni, pat Mana baznīca vairāk nepamana manu klātbūtni, jo, ja to pamanītu, lietas neietu tā. Pat tie, kuri ar savas mūžīgās priesterības spēku mani nolaiž no debesīm, pat nepamana. Vai tiešām es neesmu mūžīgais noraidītais, mūžīgais pārprasts? Mani priesteri nav sapratuši, ka Mans evaņģēlijs nemainās, viņi tur savās rokās prieka kausu un neatstāj novārtā dzert līdz pēdējam pilienam. Tas nebija tas, ko es gribēju. Lūdzieties par Manu draudzi, jo daudzas dvēseles ir pazudušas.
Tagad es jūs svētīju Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.