Šodienas evaņģēlijs 29. gada 2020. februāris ar komentāru

No Jēzus Kristus evaņģēlija saskaņā ar Lūkas 5,27-32.
Tajā laikā Jēzus ieraudzīja nodokļu inspekcijā sēdošu nodokļu iekasētāju, vārdā Levi, un sacīja: "Seko man!"
Viņš, atstājot visu, piecēlās un sekoja viņam.
Tad Levi savās mājās sagatavoja lielu banketu. Pie galda sēdēja pūlis nodokļu iekasētāju un citu cilvēku.
Farizeji un viņu rakstu mācītāji nomurmināja un sacīja saviem mācekļiem: "Kāpēc jūs ēdat un dzerat kopā ar nodokļu iekasētājiem un grēciniekiem?"
Jēzus atbildēja: «Ārstam nav vajadzīgi veseli, bet gan slimiem;
Es nenācu aicināt taisnos, bet grēciniekus, lai pievērstos. "

Džuliana no Noridžas (starp 1342–1430 kubikmetrus)
Angļu valoda

Dievišķās mīlestības atklāsmes, chap. 51-52
"Es ierados, lai piezvanītu ... grēciniekiem konvertēt"
Dievs parādīja man kungu, kurš svinīgi sēdēja mierā un atpūtā; maigi sūtīja savu kalpu pildīt savu gribu. Kalps steidzās pietrūkt mīlestības; bet, lūk, viņš iekrita klints un tika nopietni ievainots. (...) Kalpā Dievs man parādīja ļaunumu un aklumu, ko izraisīja Ādama krišana; un tajā pašā kalpotājā - Dieva Dēla gudrība un labestība. Kungā Dievs man parādīja savu līdzjūtību un nožēlu par Ādama nelaimi un tajā pašā kungā ļoti augsto muižniecību un bezgalīgo godību, kurai cilvēce ir paaugstināta ar Dieva Dēla kaislību un nāvi, tāpēc mūsu Kungs ir ļoti priecīgs par paša krišanu [šajā pasaulē viņa kaislībā], pateicoties cilvēces sasniegtajam pacilātībai un laimes pilnībai, kuru tā pārspēj. noteikti tas, kas mums būtu bijis, ja Ādams nebūtu kritis. (...)

Tāpēc mums nav pamata skumt, jo mūsu grēks izraisīja Kristus ciešanas, kā arī nav iemesla priecāties, jo viņa bezgalīgā mīlestība ir tā, kas viņu izraisīja. (…) Ja gadās, ka mēs izkļūsim no akluma vai nespēka, tūlīt piecelsimies, žēlastības saldajam pieskārienam. Labosimies ar visu savu labo gribu, ievērojot svētās Baznīcas mācību atbilstoši grēka smagumam. Mēs ejam pie Dieva mīlestībā; nekad neļaujiet mums kļūt izmisušiem, bet arī mēs neesam pārāk neapdomīgi, it kā kritienam nebūtu nozīmes. Mēs patiesi atzīstam savu vājumu, zinot, ka mēs nespēsim stāvēt pat uz brīdi, ja mums nebūtu Dieva žēlastības. (...)

Ir pareizi, ka mūsu Kungs vēlas, lai mēs apvainotos un patiesi un patiesi atzītu savu krišanu un visu ļaunumu, kas ar to nāk, apzinoties, ka mēs nekad to nevaram labot. Tajā pašā laikā viņš vēlas, lai mēs lojāli un patiesi atzītu mūžīgo mīlestību, kas viņam ir pret mums, un viņa žēlsirdības pārpilnību. Redzot un atzīstot abus kopā ar savu žēlastību, šī ir pazemīgā grēksūdze, kuru no mums gaida mūsu Kungs un kas ir viņa darbs mūsu dvēselē.