Vicka no Medjugorje: Dievmāte mums apsolīja atstāt zīmi

Janko: Patiesībā mēs jau esam pietiekami daudz runājuši par Dievmātes noslēpumiem, bet es lūgtu tevi, Vicka, pastāstīt mums kaut ko par viņas īpašo noslēpumu, tas ir, par viņas apsolīto zīmi.
Vicka: Kas attiecas uz žetonu, es jums jau esmu pietiekami daudz teicis. Atvainojiet, bet jūs arī mani apnikāt ar saviem jautājumiem par to. Tas, ko es tev teicu, nekad nebija pietiekami.
Janko: Tev taisnība; bet ko es varu darīt, ja daudzi ir ieinteresēti, un vai es gribu par to daudz uzzināt?
Vika: Un tas ir labi. Tu man jautā, un es atbildēšu, ko zinu.
Janko: Vai kas jums ir atļauts.
Vika: Arī šī. Nāc, sāc.
Janko: Labi; Es sāku šādi. Tagad gan no taviem izteikumiem, gan no lentēm ir skaidrs, ka jau no sākuma esi traucējis Dievmātei atstāt savas klātbūtnes zīmi, lai tauta tev tic un nešaubās.
Vika: Tā ir taisnība.
Janko: Un Madonna?
Vika: Sākumā, kad mēs viņai prasījām šo zīmi, viņa uzreiz pazuda vai arī sāka lūgt vai dziedāt.
Janko: Vai tas nozīmē, ka viņš tev negribēja atbildēt?
Vika: Jā, kaut kā.
Janko: Kas tad?
Vika: Mēs viņu turpinājām vajāt. Un diezgan drīz, mājot ar galvu, viņa sāka solīt, ka atstās pēdas.
Janko: Vai jūs nekad to nesolījāt ar vārdiem?
Vika: Kā ne! Tikai ne uzreiz. Bija vajadzīgi pierādījumi [tas ir, ka vizionāri tika pārbaudīti] un pacietība. Jūs domājat, ka mēs ar Dievmāti varam darīt, ko gribam! Eh, mans tēvs...
Janko: Cik ilgā laikā, jūsuprāt, Dievmāte apsolīja, ka atstās pēdas?
Vika: Es nezinu. Es nevaru teikt, ka zinu, ja nezinu.
Janko: Bet par?
Vika: Apmēram mēnesi. ES nezinu; tas var būt pat vairāk.
Janko: Jā, jā; pat vairāk. Jūsu piezīmju grāmatiņā rakstīts, ka 26. gada 1981. oktobrī Dievmāte smaidot teica, ka ir pārsteigta, jo jūs viņai neko vairāk par Zīmi nejautājāt; bet viņa teica, ka viņa to noteikti atstās tev un ka tev nav jābaidās, jo viņa pildīs savu solījumu.
Vika: Labi, bet es domāju, ka tā nebija pirmā reize, kad viņš mums solīja, ka viņš patiešām atstās Token.
Janko: Es saprotu. Vai viņš tev uzreiz pateica, kas tas ir?
Vika: Nē, nē. Varbūt ir pagājuši divi mēneši, pirms viņš mums to pateica.
Janko: Vai viņš ar jums visiem kopā runāja?
Vika: Visiem kopā, cik atceros.
Janko: Tātad tu uzreiz juti atvieglojumu?
Vika: Jā! Mēģiniet padomāt: tad mums uzbruka no visām pusēm: avīzes, tenkas, visādas provokācijas... Un mēs neko nevarējām pateikt.
Janko: Es zinu; Es atceros šo. Bet tagad pastāstiet man kaut ko par šo Zīmi.
Vika: Es varu jums pastāstīt, bet jūs jau zināt visu, kas par to ir jāzina. Reiz jūs mani gandrīz maldinājāt, bet Dievmāte to neļāva.
Janko: Kā es tevi maldināju?
Vika: Nekas, aizmirsti. Turpini.
Janko: Pastāsti man lūdzu kaut ko par Token.
Vika: Es jau tev teicu, ka tu zini visu, kas ir jāzina.
Janko: Vicka, es redzu, ka es tevi traucēju. Kur Dievmāte atstās šo zīmi?
Vika: Podbrdo, pirmo parādību vietā.
Janko: Kur būs šī zīme? Debesīs vai uz zemes?
Vika: Uz zemes.
Janko: Parādīsies, radīsies pēkšņi vai lēnām?
Vika: Pēkšņi.
Janko: Vai kāds to redzēs?
Vika: Jā, te ieradīsies jebkurš.
Janko: Vai šī zīme būs īslaicīga vai pastāvīga?
Vika: Pastāvīga.
Janko: Tu nedaudz skopi atbildi, bet...
Vika: Turpini, ja tev vēl ir ko jautāt.
Janko: Vai kāds varēs iznīcināt šo Žetonu?
Vicka: Neviens to nevarēs iznīcināt.
Janko: Ko jūs par to domājat?
Vika: Dievmāte mums teica.
Janko: Vai jūs precīzi zināt, kāda būs šī zīme?
Vika: Tieši tā.
Janko: Vai jūs arī zināt, kad Dievmāte mums, citiem, to parādīs?
Vika: Es arī to zinu.
Janko: Vai visi pārējie redzētāji arī zina?
Vika: Es to nezinu, bet es domāju, ka mēs visi vēl nezinām.
Janko: Marija man teica, ka viņa vēl nezina.
Vika: Lūk, tu to redzi!
Janko: Un mazais Jakovs? Viņš negribēja, lai es atbildu uz šo jautājumu.
Vika: Es domāju, ka viņš zina, bet es neesmu pārliecināts.
Janko: Es tev vēl neesmu vaicājis, vai tas Token ir īpašs noslēpums vai nav.
Vika: Jā, tas ir īpašs noslēpums. Bet tajā pašā laikā tā ir daļa no desmit noslēpumiem.
Janko: Tu esi pārliecināts?
Vika: Protams, esmu pārliecināta!
Janko: Labi. Bet kāpēc Dievmāte atstāj šo zīmi šeit?
Vicka: Lai parādītu cilvēkiem, ka viņa ir šeit starp mums.
Janko: Labi. Saki man, ja tu tici: vai es nākšu apskatīt šo zīmi?
Vika: Uz priekšu. Es tev teicu reiz, sen. Pagaidām pietiek.
Janko: Vicka, es gribētu tev uzdot vēl vienu jautājumu, bet tu esi pārāk grūts un ātrs, tāpēc man ir bail.
Vika: Ja tev ir bail, tad aizmirsti to.
Janko: Atkal tikai šo!
Vika: Man šķiet, ka es nemaz neesmu tik slikta. Lūdzu jautā.
Janko: Tas ir labi. Kas, jūsuprāt, notiktu ar kādu no jums, ja jūs atklātu Žetona noslēpumu?
Vika: Es par to pat nedomāju, jo zinu, ka tas nevar notikt.
Janko: Bet reiz bīskapu komisijas locekļi lūdza jums, un tieši jums, rakstiski aprakstīt šo Zīmi, kā tas būs un kad tas notiks, lai tad raksts tiktu aizvērts un aizzīmogots jūsu priekšā, un jāsaglabā līdz brīdim, kad parādīsies zīme.
Vicka: Tas ir pareizi.
Janko: Bet tu nepieņēmi. Jo? Tas arī man nav skaidrs.
Vika: Es nevaru palīdzēt. Mans Tēvs, kas bez tā netic, tas arī neticēs. Tajā laikā. Bet es jums saku arī to: bēdas tiem, kas gaida, kad Zīme atgriezīsies! Šķiet, es tev reiz teicu: ka daudzi nāks, varbūt viņi noliecīsies Zīmes priekšā, bet tomēr neticēs. Priecājieties, ka neesat starp tiem.
Janko: Es tiešām pateicos Kungam. Vai tas ir viss, ko tu man vari pateikt līdz šim?
Vika: Jā, pagaidām pietiek.
Janko: Labi. Paldies.