Vicka no Medjugorje: jautājumi, kas uzdoti Dievmātei

Janko: Vicka, mēs visi zinām, ka jūs, vizionāri, jau no paša sākuma bijāt brīvi uzdot jautājumus Dievmātei. Un jūs to esat turpinājis darīt līdz pat šai dienai. Vai vari atcerēties, ko tu viņai jautāji visbiežāk?
Vika: Bet mēs viņai jautājām par visu, visu, kas ienāca prātā. Un tad, ko citi ieteica, mēs jautāsim jums.
Janko: Paskaidro precīzāk.
Vicka: Mēs jau teicām, ka sākumā jautājām, kas viņa ir, ko viņa vēlas no mums, vizionāriem, un no cilvēkiem. Bet kurš varētu visu atcerēties?
Janko: Labi, Vicka, bet es tevi vienu tik viegli neatstāšu.
Vika: Esmu par to pārliecināta. Tad uzdodiet man dažus jautājumus, un, ja varēšu, es jums atbildēšu.
Janko: Es zinu, ka jūs, redzētāji, ne vienmēr bijāt kopā. Kurš Sarajevā, kurš Visoko un kurš vēl Mostarā. Kurš zina visas vietas, kur esat bijis! Ir arī skaidrs, ka jūs Dievmātei neuzdevāt tos pašus jautājumus. Tātad no šī brīža atbildes, kuras es jums prasu, attiecas tikai uz jums.
Vika: Pat tad, kad esam kopā, mēs nejautājam vienu un to pašu. Katrs uzdod savus jautājumus atbilstoši uzdevumiem. Es jau teicu, lai jautā man tikai to, kas attiecas uz mani; ko es varu un kas man ir atļauts jums pateikt, es jums saku.
Janko: Labi. Jūs nevarat atbildēt uz visu.
Vika: Jā, mēs visi to zinām. Cik reizes jūs arī caur mani esat uzdevis Dievmātei dažus jautājumus, bet jūs vienkārši gribējāt, lai mēs to zinātu. It kā neatceries!
Janko: Labi, Vicka. Tas man ir skaidrs. Tad sāksim.
Vicka: Ej uz priekšu un runā; Es jau teicu.
Janko: Vispirms pasaki man to. Sākumā jūs bieži jautājāt, vai Dievmāte neatstās jums zīmi par savu klātbūtni Medjugorjē.
Vika: Jā, tu to labi zini. Uz priekšu.
Janko: Dievmāte, vai viņa tev par to uzreiz atbildēja?
Vika: Nē. Tu noteikti arī to zini, bet es tev tomēr atbildēšu. Kad jautājām, sākumā viņa vienkārši pazuda vai sāka dziedāt.
Janko: Un tu viņam atkal prasi?
Vika: Jā, bet tas nebija vienīgais, ko mēs jautājām. Cik daudz jautājumu mēs viņai esam uzdevuši! Visi ieteica ko pajautāt.
Janko: Ne visi!
Vika: Ne visi. Vai tu arī kaut ko pajautāji?
Janko: Jā, tas man ir jāatzīst.
Vika: Nu lūk, redzi! Kad cilvēki sāka to darīt, daudzi ierosināja jautājumus: kaut kas viņiem personīgi, kaut kas viņu mīļajiem; īpaši slimajiem.
Janko: Tu man reiz teici, ka Dievmāte lika viņai nejautāt par visu.
Vika: Ne tikai vienu reizi, bet vairākas reizes. Viņš to reiz teica arī man personīgi.
Janko: Un tu visu laiku viņai uzdevi jautājumus?
Vika: Visi zina: jā, mēs turpinājām.
Janko: Bet vai Dievmāte tas nesakaitināja?
Vika: Nemaz! Dievmāte neprot kaitināt! Es jau teicu.
Janko: Noteikti ir bijuši daži dīvaini vai ne pārāk nopietni jautājumi.
Vika: Protams. Tās bija visādas.
Janko: Un vai Dievmāte tev atbildēja?
Vika: Es jau tev teicu nē. Viņš izlikās nedzirdam. Dažreiz viņš sāka lūgt vai dziedāt.
Janko: Un tu tā turpināji?
Vika: Jā, jā. Izņemot to, ka, kamēr viņa mums skaidroja savu dzīvi, neviens viņai nevarēja uzdot nekādus jautājumus.
Janko: Vai viņa tevi apturēja?
Vika: Jā, viņa mums teica. Taču nebija pat laika uzdot jautājumus: tiklīdz viņš ieradās, viņš mūs sveicināja un sāka stāstījumu. Jūs nevarat viņu traucēt uzdot jautājumus! Un, tiklīdz viņš pabeidza, viņš turpināja lūgties, tad viņš sveicināja mūs un aizgāja. Tātad, kad jūs varētu uzdot viņai jautājumus?
Janko: Varbūt tas tev bija labi. Es domāju, ka šie jautājumi jūs jau bija nogurdinājuši.
Vika: Jā, vai ne? Pirmkārt, visas dienas garumā cilvēki tevi nogurdina ar jautājumiem: nāc, pajautā viņai to, pajautā viņai to... Tad atkal pēc parādīšanās: vai tu viņai pajautāji? ko viņš tev atbildēja? un tā tālāk. Tas nekad nebeidzās. Un jūs pat nevarat atcerēties visu. Simts nekārtības: ir tādi, kas raksta tev lielu burtu un iekšā ir tikai viens jautājums... It īpaši, ja tas ir rakstīts kirilicā [rakstzīme grūtāk salasāma, īpaši, ja rakstīts ar roku], vai ar nesalasāmu rokrakstu. Tas prasa tikai pūles.
Janko: Vai jūs saņēmāt vēstules kirilicā?
Vika: Kā ne! Un ar šausmīgu rokrakstu. Jebkurā gadījumā, ja es varētu tos izlasīt, es Dievmātei jautātu, kas ir pirms pārējiem.
Janko: Labi, Vicka. Un tā tas ir turpinājies līdz šai dienai.
Vika: Es tev jau teicu. Kad Dievmāte kādam no mums runāja par savu. dzīvi, tad viņš nevarēja viņai neko jautāt.
Janko: Es jau to zinu. Bet es gribētu zināt, vai ir kāds, kurš ar dažiem jautājumiem gribēja jūs pārbaudīt vai likt jums iekrist lamatās.
Vika: It kā tas būtu noticis tikai vienu reizi! Reizēm Dievmāte ir norādījusi dažus cilvēkus vārdā un teikusi nepievērst uzmanību viņu jautājumiem vai vienkārši neko neatbildēt. Mans tēvs, ja mēs to nebūtu darījuši, kas zina, kur mēs būtu nonākuši! Mēs joprojām esam bērni; un pēc tam slikti izglītoti un nepieredzējuši zēni. Tomēr es negribētu vairāk apstāties pie šīs tēmas.
Janko: Labi. Un paldies arī par to, ko jau teicāt. Drīzāk pastāstiet man, kā jūs domājat: līdz kuram laikam jūs varēsiet uzdot Dievmātei dažus jautājumus?
Vicka: Kamēr tas mums atļauj.
Janko: Labi. Vēlreiz paldies.